Līdz 1975. gadam uzskatīja, ka astoņtūkstošniekos nevar uzkāpt Alpu kāpšanas stilā. Tika atzīts, ka «mazajos» astoņtūkstošniekos obligāti nepieciešamas augšējās nometnes un stiprinājuma virves, bet «lielajos» neiztikt arī bez nesējiem (šerpām) un skābekļa aparātiem. Manā miniekspedīcijā, kas 1975. gadā devās uz Gašerbrumu I, kopējais bagāžas svars bija 200 kilogrami – tātad desmitā daļa no kravas, ko izmantoja Hermanis Būls, kad 1957. gadā uzkāpa Broda smailē. Tas ļāva bez problēmām aizkļūt līdz kalnam un ātri veikt kāpienu virsotnē. Kopš 1975. gada pats esmu finansējis visas savas ekspedīcijas, un tas kļuva iespējams arī tāpēc, ka mani izdevumi bija krietni mazāki par parastajām izmaksām, kādas tolaik prasīja astoņtūkstošnieku ekspedīcijas.

1982. gadā es vienā pēc otra uzkāpu trijos astoņtūkstošniekos, to skaitā arī G II. Tādējādi man pavērās reāla iespēja savas dzīves laikā sasniegt visas 14 kalnu virsotnes, kas sniedzas virs «maģiskās» 8000 metru robežas. Kad divus gadus vēlāk atgriezos pie šā kalna, es nedarīju to tāpēc, lai vienkārši uzkāptu otrreiz. Izaicinājumu veidoja divu virsotņu traverss, G II kombinācijā ar G I.