Meklējot rakstnieka Egīla Šņores darbu stiprās puses, pēc līdzības ar viņam būtisko kinomākslu varētu teikt, ka tie galvenokārt ir tuvplāni. Dramaturga saskatīta un radīta personāžu attiecību konkrētība, dzīvas nianses, kuru salikumā atklājas raksturu daudzveidība. Kodols, ap kuru veidojas Egīla Šņores tēlu attiecību raksts, galvenokārt ir viņa paaudzes pieredze un tās saskare ar citām paaudzēm – kas nāk pēc tās un ir pirms tās.

Varētu sacīt, ka lugās daudz vietas lirikai, ka Egīls Šņore ar šādu dramaturģijas atzaru turpina latviešu drāmā tik populāro lirisko tradīciju. Varbūt gan piešķirot šai tradīcijai jo izvērstāku plūdumu, konfliktu noslēpjot vēl dziļāk darba iekšienē. Varbūt tādējādi aizvien vairāk tuvinoties arī modernajam teātrim, kur konfliktam tāpat ir netieši slēpta daba, bet darbības asumu pārklāj dialoga nepaskaidrots viļņojums. Taču ik lugā ir autora paša skaudrs sacījums par dzīvi.