Dažam labam latvietim, kas nekādi nav spējis rāmi nosēdēt, blenžot griestos, koks bija tieši tas materiāls, kas pavaļas brīdī ļāva iemiesot viņa dzīves trūkstošo tiesu, izjust gandarījumu par spēju attēlot. Tas varētu būt tāpat, kā, aizejot pensijā, piepeši sākt gleznot vai adīt cimdus ar nekur nenoskatītiem rakstiem. Tomēr tieši Valters Hirte bija oriģinālākais, ražīgākais un daudzveidīgākais.

«Nenogludinātā valoda ļauj iekļūt Valtera Hirtes uzskatu pasaulē, kas vienā teikumā var būt bērnišķīga, bet jau nākamajā paust pieredzējuša vīra gudrību. Autora gleznojumi gan nav izmantoti, toties kloņģīšu pasaulē kaut nedaudz ļauj ielūkoties Māras Brašmanes fotogrāfijas.»