«Ar šo grāmatu Egīls Venters spēris cerīgu soli pretī lasītājam zaudētās saskaņas meklējumos. Viņš ir atteicies no deglaviskās daudzvārdības un piedāvā tās pretmetu – trīs perfektus mikroromānus vienos vākos. Tā ir pietiekami gudra lasāmviela par dzīvi, no kuras mēs bēgam iedomāto ilūziju, seriālu un pagātnes sapņu pasaulē. Un tā ir pietiekami vienkārša lasāmviela, lai neizraisītu alerģiju ar savu uzspēlēto intelektualitāti un kompleksu māktu pasaules filozofu prātulu atražošanu.

E. Ventera «Merilīna» ir potenciāla sensācija un, ja vien atradīsies talantīgs režisors, tā varētu kļūt par latviešu kino kulta gabalu – līdzīgi D. Linča «Tvinpīkai» vai K. Tarantīno «Lubenei».»

«… mēs nonākam reālajā second hand valstībā, kur viss jau ir bijis un nav nekā jauna, izņemot bezcerību; lai kā mēs vēlētos nomest šo šķebīgo pasauli, mēs atkal ieejam lietoto priekšmetu veikalā un izvēlamies preces, kas šķiet gandrīz kā jaunas – vācu automobiļus, gadsimta sākuma Vīnes psihiatrus, apģērbus no veikala «Pie bagātās kundzes», avangarda literatūru no pēckara Francijas, gluži kā klaidoņi rakņājamies pa atkritumu kastēm, no rīta līdz vakaram second hand, ko īpaši asi izjūtam, redzot saules tikšanos ar nule uzsnigušu sniegu aukstā ziemas dienā.»

«.. katrs Egīla Ventera rakstīts teikums veidots no emocionāli un intelektuāli iedarbīgiem un asociāciju virtenes raisošiem vārdiem, kuru mērķis vienmēr ir uzrakt un iekustināt lasītāja paša atmiņu sviras ..»

«.. jāatzīst, ka izdevums ir korekts. Pirmkārt, pateicoties mākslinieces E. Vanadziņas pūlēm, tas ir vizuāli pievilcīgs un metonīmisks attiecībā pret pašiem romāniem; otrkārt, godprātīgi norādīti autori, kuru darbu fragmenti ietverti tekstā; treškārt, grāmatā ir arī atrodams filoloģijas doktora Arno Jundzes pēcvārds (kuram viņš izvēlējies visai daiļrunīgu virsrakstu – «Zudušo saskaņu meklējot», kas tīši vai netīši, bet acīmredzami darbojas kā alūzija, norādot uz Prusta slaveno «Zaudēto laiku meklējot»); ceturtkārt, priecē tas, ka šo izdevumu nevajā ortogrāfijas kļūdas ..»

«.. visu trīs romānu personas aizrautīgi meklē zudušās atmiņas un zudušās mīlestības. Jebkura saskarsme ar pagātni ne tikai ievedina atmiņu, sapņu un vecu lietu labirintos, bet arī rada melanholijas uzplūdus. Un, ja ir melanholija, tad, kā tiek pavēstīts jau grāmatas sākumā, ir arī patiesa poēzija. Ventera romāni ietilpina zirga devu poēzijas.»